@ZeBiruta Profile picture

Zemgaliešu Biruta

@ZeBiruta

La Poètesse Maudite 1878–1906 Manu zudušo dienasgrāmatu ieraksti.

Joined April 2012
Similar User
pirmā sieviete latvijā photo

@pirmasieviete

Ance Tarvida photo

@ancetarvida

Māris Mičerevskis photo

@Zmeycharauski

Kristiāna photo

@snepste777

Homo saPIENS photo

@cactus_is_love

Kalvis Troska photo

@KalvisTroska

Kniipa photo

@Kniipa2

Edgars Bāliņš photo

@MrBalins

Ofelija.lv photo

@ofija_

Kristiāns Jakubovskis 🇱🇻🇱🇻🇱🇻 photo

@kriiishyj

alise zarina photo

@phronemophobe

Andris Tihomirovs photo

@atihomirovs

Alise Pabērza photo

@alise_paberza

M photo

@sajuutas

Patiesības photo

@SValsis

Pinned

Tad, kad tu aizej no kādām attiecībām, vairs nav nozīmes vīniem, ko sendienās ar tādu rūpību izraudzījāties kopā, saulrietiem, ko krājāt, un citiem priekiem un bēdām. Tu it kā paliec kādu neticamu atmiņu krājuma vienīgais glabātājs, jo nav vairs, ar ko tajā dalīties.


Toruden pilsēta bija izcili iekārtota skatuve mūsu emociju iznācienam, krītošās, virpuļojošās kļavlapas veidoja romantiskas kulises un grīdsegu, nebeidzamu simfoniju aizskatuvē spēlēja jūra. Mēs gribējām derēt. Piederēt.


Es esmu ar Tevi. Pagātnē.


Beidzamās rozes viņa dārzā stāsta par neizbēgamo rudeni.


Skumst vāzē mēļas asteres.


Viļņi nakts tumsā atkal un atkal plīst pret krastu, tā manas domas atgriežas un atgriežas pie pagājības un Tevis.


Dzīvē neko nevar paturēt.


Pēc augusta smaržo.


Es domāju par jūru un par Tevi.


Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti man Tevis pietrūkst un cik man grūti saprast, ka viss turpinās bez Tevis te.


Es mīlu vakara saules kapara sārto, nostalģisko gaismu uz Taviem tumšajiem matiem, kas saglabājusies vairs tikai senās bildēs.


Pie Tevis tagad vienmēr ir nepārejošs februāris.


Es gribētu, lai ir vieta, kur varu Tevi vēl satikt.


Saules pielietā svētdienā gājām pa liedaga malu, es pacēlu jūras noglāstītus akmeņus, mūsu kopīgā dārza rožu dobju rotāšanai, dārza, kura mums nekad nebija, pacēlu jūras izskalotas 1830to gadu trauku lauskas ar teiksmainu, tumšzilu dekoru un atcerējos citas reizes, kad te gājām.


Tu joprojām dzīvo manā galvā: sarežģīts, stūrgalvīgs, mīļš, paštaisns, nesaprotams, dievināms un nu jau arī Mūžīgs.


Daži stāsti nav "ilgi un laimīgi", bet ir – "mūžīgi".


Kādreiz man ir jāmēģina pierakstīt to, ko tagad zinu vairs tikai es. Protams, stāsts par Tevi būs tikai mans skatījums, un stāsts par Tevi neizbēgami būs reizē arī stāsts par mani.


Piedzīvojot kādu milzīgu zaudējumu, Laiks kļūst sastindzis, apstādināts, savilkts vienā sāpīgā punktā, un tomēr tu nebeidzami krīti kādā bezgalīgā tunelī.


Pirms svētlaimes. Pirms sirdssāpēm. Pirms es pazinu Tevi.


Protams, ka arī visos citos laikos un arī pāri laikam mēs paliekam un esam saistīti. Bet vislabāk jau šepat, tāpēc uzkavējies, paliec, lūdzu.


Mums nevajag skumt un ciest, ka tas ir pagājis vai beidzies. Ir jāpriecājas un jāsvin, ka mums tas bija dots.


Loading...

Something went wrong.


Something went wrong.